Mans "Laimītes" stāsts

Sintijas Sorokinas stāsts - "Laimīte" ir mana Saulīte!

Kad ir auksti, tā ir vieta, kur ir silti; kad iestājas tumsa, šeit rodu gaismu. 
Kad cilvēks, ar labiem nodomiem ko ļoti vēlas, tas tam netiek liegts, un arī man, jo, ejot garām "Laimītes" gaišajiem logiem, tik ļoti gribēju būt piederīga šim namiņam. Tāpēc šodien varu droši teikt, ka "Laimīte" ir mana meditācija 17 gadu garumā!"
 
Ludmilas Dergačovas stāsts - "Laimīte!"
Iestādes nosaukums “Laimīte” pats par sevi rada iespaidu, ka iestāde ir saulaina, priecīga, starojoša, laimes nesēja. Iestāde ir atvērta radošai,
mākslinieciskajai darbībai un vēlmei darboties. Skolotāji ar daudzveidīgām darbībām ir gatavi dalīties savā bagātajā pieredzē, kas ir pierādījies dažādos koncertos, sacensībās, izstādēs. Patīkami sadarboties ar pretimnākošu administrāciju, jo pati administrācija ienes pozitīvu gaisotni iestādē un kolektīvā.
Man pašai gaišas domas rada Ziemassvētku pasākumi, tirdziņi, kur bērni izpaužas savā radošumā ar pašu gatavotu pārsteigumu. Vēl spēcīgi atmiņā ir palikusi sadarbība ar Rīgas 169. pirmsskolas izglītības iestādi, kopā svinot Rudens un Lieldienas pasākumus. Pozitīvas atmiņas raisa vasaras dienas, bērnu radošajās nometnēs, kurās dalībnieki aktīvi līdzdarbojas dažādos koncertos, pārgājienos, izstādēs, sacensībās.
Redzot bērnu pozitīvās emocijas, arī pašai rodas vēlme radoši un pozitīvi kopā ar bērniem līdzdarboties dažādos projektos."
 
Dagnijas Timules stāsts
Mairas Kalniņas stāsts - Mans ceļš uz “Laimīti”
"1993. gada augusta beigās, komponista Valtera Kaminska mudināta braucu uz Sarkandaugavu, Sarkandaugavas ielu 24. Šajā Rīgas apkaimē, vēl nekad, nebiju bijusi. Jūnijā saņemts diploms amatiera teātra režisora specialitātē Latvijas Mūzikas akadēmijā. Kā apgalvoja minētais komponists, Bērnu un jauniešu centrā “Laimīte” ir brīva vakance - teātra pulciņa skolotājs. Nolēmu pieteikties darbam. Izkāpu no 5. tramvaja un devos uz dzelteno māju, paralēli tramvaja sliedēm ielas malā. Pirmā tikšanās - ļoti silta un iedvesmojoša. Mani sagaidīja jauka, smaidoša, ļoti darbīga un iedvesmojoša būtne vārdā Taņa. Uzrakstīju iesniegumu, iepazinos ar amata aprakstu, prasībām un parakstīju darba līgumu ar centra direktori Valentīnu Makarovu. Darbs no 1. septembra līdz 31. maijam. Visa sākums - interesentu meklēšana nodarbībām pulciņā. Teikšu, ka nebija viegli, pārsvarā pieteicās Rīgas 28. vidusskolas audzēkņi un daži bērni un jaunieši, kuri dzīvoja tuvākajā apkārtnē. Teātra pulciņā “Te Ātris” bijām saliedēti, uzņēmīgi un radoši, darbojāmies 13. nodarbību telpā un lielajā zālē uz skatuves, durvis uz telpām, kuras atradās aiz skatuves bija aiznaglotas. Jautājums, kāpēc? Dalīties pieredzē un paveiktajā braucām ciemos pie citiem teātra pulciņu kolektīviem. Daudzas nodarbības notika brīvā dabā. Tā nemanot aizskrēja pieci gadi, un manējie (pamata sastāvs) pabeidza skolu. Mēs aizgājām katrs savu ceļu. Pēdējais kopdarbs - Imanta Ziedoņa “Krāsainās pasakas” mazajā zālē pagraba stāvā, prieka un aizkustinājuma asaras tobrīd piepildīja mūsu acis. Centra administrācija manus radošos lidojumus un lūgumus atbalstīja un piepildīja. Viss bija izdarāms un realizējams. Šo laiku pavadīju kopā ar brīnišķīgiem kolēģiem, kuri ar saviem audzēkņiem atbalstīja manu iniciatīvu pasākumu kuplināšanā, un es viņu. Atceros pirmo pasākumu, man bija tas gods pasniegt ziedus aktierim Rūdolfam Plēpim. Vēl atmiņā Ziemassvētku svinēšana, kurā kolektīva radošās izpausmes, smiekli un jautrības netrūka, tā laika grupas “Prāta vētra” topa dziesmas “Kur ir mana lidmašīna?” pavadījumā. Smaidījām un starojām!
Ja esat bijuši centra lielajā zālē un pievērsuši īpašu uzmanību skatuvei, tās malām un grīdas dēļiem, tad noteikti pamanījāt dēļu kvadrātu pašā skatuves vidū un durtiņas skatuves malā, kas tapa speciāli Vinnija Pūka izrādei, jo bija nepieciešama trusīša ala, no kuras viņš parādījās publikai un kurā iesprūda Pūks. Lūka ir saglabāta arī pēc lielā remonta! Nezinu, vai pēc manas darbošanās kāds to vēl ir izmantojis, izņemot skaņu operatoru un dažu nebēdnīgu bērnu...
Atceroties neveiksmi, kura mani piemeklēja. Bija paredzēta intervija vienā no integrācijas pasākumiem, skatos kameras acī un nevaru pateikt ne vārda…
Ir tādas vietas, kurās vēlamies atgriezties vēlreiz, jo kaut kas pievelk kā magnēts. Tie ir satiktie cilvēki, kuri iedvesmo, sajūtas, atmosfēra, kura tiek radīta, tikai tās vietas smarža, kopīgi paveiktās brīnumainās lietas. Es šajā vietā atgriezos atkal, pēc desmit gadiem, lai iedvesmotos, uzdrīkstētos, darītu, radītu, dalītos."
 
Viktorijas Storoževas stāsts
"Mans “Laimītes” stāsts ir par Ziemassvētku tirdziņiem, jo šis ikgadējais pasākums ir dāvana absolūti visiem: gan mūsu audzēkņiem, gan viesiem, gan vecākiem, vecvecākiem, gan bērniem, gan skolotājiem, gan studentiem, tiem, kas tirgo un tiem, kas pērk, tiem, kas uzstājas uz skatuves un tiem, kas skatās.
Manuprāt, tas ir vislaimīgākais mirklis man, un noteikti, ir vismīļākais no “Laimītes” pasākumiem, jo cilvēki pārskata aizgājušo gadu, pārdomā izdarīto un labsirdīgi noslēdz kārtējo nodzīvotu posmu. Visus šajā laikā vieno svētku un brīnumu gaidīšanas sajūta, un labākas cerības uz nākotni. Tieši šajā pasākumā var redzēt visvairāk laimīgu seju mūsu “Laimītē”."
 
Vitas Caices stāsts
"Pēdējos 22 gadus mana dzīve ir nesaraujami saistīta ar „Laimīti”. „Laimīte” ir devusi man iespēju piepildīt sevi darbā un rast jaunus draugus, dažādās aktivitātēs iesaistījusies visa mana ģimene.
Atmiņā paliek pulciņa audzēkņi un viņu vecāki – tie, ar kuriem atrasta kopīga valoda, kuri kļuvuši par draugiem, kuri ir nominēti kā pulciņa labākie audzēkņi ikgadējā „Laimītes” nominācijā, piedalījušies pasākumos un projektos, un kuri ir turpinājuši mācības ne tikai Latvijā, bet arī Lielbritānijā. Izveidojās sadarbība ar „Funsongs” dziesmu autoru Čarlzu Gūdžeru, kad viņš dzīvoja Latvijā. Audzēkņi izpildīja viņa dziesmas gan uz „Laimītes” skatuves, gan Vērmanes dārzā Eiropas dienā, pašam autoram klātesot. 2007./08. mācību gadā „Laimītē” strādāja brīvprātīgais no Vācijas Kristians Rīsners. Brīvprātīgo projektā mūs iesaistīja Sporta centra pirmā vadītāja Līga Ozoliņa, kurai es palīdzēju ar savām angļu valodas zināšanām. Ar Kristiānu izveidojās ļoti laba sadarbība – mācīju viņam latviešu valodu, pati mācījos vācu valodu, viņš palīdzēja pulciņa un „Laimītes” darbā, iesaistījās manas ģimenes dzīvē, kļūdams attiecīgajā laikā par mūsu ‘trešo dēlu’.
Šo, ar „Laimīti” saistīto gadu laikā, ir izauguši mani dēli – abi mācījās papildus angļu valodu „Enjoy English” pulciņā, orientēšanās skolotāja Tamāra Kosmačeva piesaistīja Gati orientēšanās sportam un Līga Ozoliņa palīdzēja Edgaram pievērsties galda hokejam. Abi ir palikuši uzticīgi šiem sporta veidiem un tajos iegūtajiem draugiem.
Visa ģimene kopā ar „Laimītes” kolēģiem esam sagaidījuši Jaunos gadus – 2003. gadu Līčupē, kur daudz slēpojām un spēlējām spēles, 2004. gadu Matkulē, 2005. gadu Gančauskās pie Gaujas. Par lielisku tradīciju ir izveidojušās ikgadējās Tulpju balles, kur ir iespēja atpūsties, izdejoties, satikties ar kolēģiem un audzēkņu vecākiem.
 
Ineses Brants stāsts
- Feja un domu materializācija
Vēl padomju laikos es ar lielām grūtībām izkārtoju sev mākslinieka darbnīcas telpas Sarkandaugavā. Iztīrīju un izremontēju izdemolētu un „piebomžotu” puspagraba dzīvoklīti Priežu ielā 2. Staigājot no Mežaparka uz Sarkandaugavu un atpakaļ, pa ceļam prātoju, ka brīvmāksliniecei varbūt nenāktu par skādi pastrādāt kādu naudas darbiņu kaut vai tajā pašā Oktobra rajona pionieru namā, kas Sarkandaugavā. Tā tas arī palika domu līmenī. Mana draudzene tajā laikā bija aizrāvusies ar vizuālizācijas teoriju. Tā jau saka, ka ar vēlmēm jābūt uzmanīgam, jo nekad nevar paredzēt, kad un kā tās piepildīsies. Bieži pēc vairākiem gadiem nāk notikumi, kurus dažreiz nemaz negribas piedzīvot, bet līdz ar notikumiem atnāk atskārsme, ka tā ir tava vecā vēlēšanās, kura piepildās nelaikā un tādā izkropļotā veidā. Var jau būt, ka sava daļa taisnības tajā visā ir, jo, tā prātodama, es laikam biju ierakstījusi savas domas debesīs.
Laikā, kad Latvija atguva savu neatkarību, mana dzīve apmeta kūleni un visi
rādītāji nostājās pa nullēm. Visa iepriekšējā dzīve bija aizplūdusi kā smiltis zem kājām. Es biju izšķīrusies no vīra, jo mums jaunajos brīvības apstākļos bija atšķirīgi dzīves mērķi. Man nebija, kur dzīvot, un man nebija, kur strādāt, jo jaunais īpašumu atguvušais Priežu ielas nama īpašnieks mani izmeta no manas darbnīcas. Man trūka naudas, jo salonos bija grūti kaut ko pārdot, un, pats galvenais, man nebija darba. Kaut kādā brīnumainā kārtā, ar cilvēku un dievpalīgu, man izdevās noīrēt nelielas telpas darbnīcai Mežaparkā.
Un tad, kādā jaukā dienā, apmēram pirms divdesmit pieciem gadiem, pie manis kā tāda pasaku feja ieradās jaunā "Laimītes" direktore Aiva un teica: „Nāc pie manis strādāt!”. Un kur? "Laimīte" taču atrodas tajā mājā, kur padomju laikos tas Oktobra rajona pionieru nams bija. Lūk tā. Bet kā jau pasakās, fejas tāpat vien neko nedod, balvas ir jānopelna, bet tie jau ir nākamie stāstiņi divdesmit piecu gadu garumā.
 
- Raganu kabineta zirnekļi
Sākums nebija viegls ne man, ne Aivai. Skaistajai konstruktīvisma stila ēkai bija nepieciešams kapitālremonts, bet par ēkas pagrabstāvu, kur būtu mana telpa, vēl joprojām notika tiesāšanās. Rezultātā - darbs ir, bet darba vietas nav. Un tad "Laimīte" ievācās manā „dzīvojamajā” darbnīcā. Pirmajos gados bērni nāca uz manu darbnīcu apgleznot porcelānu. Vēl trīs gadus, paralēli tam, ka bērni nāca pie manis, es mācīju veidošanu un papīra darbiņus Mežaparka sākumskolā. Un tad beidzot ir pavasaris, un, ak laime, skaistā māja ir izremontēta un Sarkandaugavā mirdz kā īsta arhitektūras pērle! Par godu "Laimītes" atklāšanai lielajā zālē notiek svinīgs sarīkojums, visi sapucējušies, laimīgi, priecīgi, pateicīgi un lepni.
Bet, kā jau pasakā, es arī tai ballē biju, ēdu un dzēru, pār lūpu tecēja, mutē netika. Man vēl joprojām nebija savas telpas. Manā, man apsolītajā klasē bija ielaista floriste, kura tur strādās līdz rudenim. Augusta beigās, kad man beidzot atvērās „apsolītās zemes” durvis, es nokļuvu pasaku meža brikšņos. Pati floriste bija prom, bet viņas flora bija palikusi. Visa telpa bija pilna ar izkaltētiem dabas materiāliem. Tur bija viss, ko var un nevar iedomāties. Zari, lapas, zīles, kastaņi, čiekuri, labības kūļi, sausu zāļu un kaltētu puķu buntes, kastes, samudžinātas auklas, lentes un stieples, nepabeigtas un izjukušas kaltētu ziedu kompozīcijas, sakaltuši Jāņu vainagi, krāsaini papīri, fliteri, izbirušas sēklas un sazin vien kas vēl. Nu īsts „raganu kabinets”. Kaltētu peļu vien trūka. Veselu dienu cīnījos, lai to floru dabūtu ārā no mājas. Bija arī fauna. Izbiedētie zirnekļi bēga un slēpās kur
kurais. Mēbeļu nebija. Tas nu bija liels pārbaudījums manam entuziasmam. Laimītes šķūnī drīkstēju sameklēt kaut cik lietojamas vecas mēbeles. Bija jākļūst par mēbeļu restauratoru. Slīpēju, špaktelēju, krāsoju. Sanāca koši. Tagad porcelāna klasē ir glīti skapji un ērti krēsli, bet zaļos galdus ar sarkanajām maliņām un dažus sarkanos un dzeltenos krēslus mēs vēl joprojām lietojam. Neskatoties uz to, ka klase ir vairākas reizes piedzīvojusi remontus ar mantu izvākšanu un sienu pārkrāsošanu, bieži satiekam senās zirnekļu paradīzes iemītnieku pēctečus skraidām pa stūriem vai sēžam
kādā krūzītē. Ne vienmēr izdodas atteikties no mantojuma, jo „Raganu kabineta” mantojums ir neiznīdējams.
 
Uz tikšanos nodarbībās un pulciņa un „Laimītes” pasākumos!"