Mans "Laimītes" stāsts

Sintijas Sorokinas stāsts - "Laimīte" ir mana Saulīte!

Kad ir auksti, tā ir vieta, kur ir silti; kad iestājas tumsa, šeit rodu gaismu. 
Kad cilvēks, ar labiem nodomiem ko ļoti vēlas, tas tam netiek liegts, un arī man, jo, ejot garām "Laimītes" gaišajiem logiem, tik ļoti gribēju būt piederīga šim namiņam. Tāpēc šodien varu droši teikt, ka "Laimīte" ir mana meditācija 17 gadu garumā!"
 
Ludmilas Dergačovas stāsts - "Laimīte!"
Iestādes nosaukums “Laimīte” pats par sevi rada iespaidu, ka iestāde ir saulaina, priecīga, starojoša, laimes nesēja. Iestāde ir atvērta radošai,
mākslinieciskajai darbībai un vēlmei darboties. Skolotāji ar daudzveidīgām darbībām ir gatavi dalīties savā bagātajā pieredzē, kas ir pierādījies dažādos koncertos, sacensībās, izstādēs. Patīkami sadarboties ar pretimnākošu administrāciju, jo pati administrācija ienes pozitīvu gaisotni iestādē un kolektīvā.
Man pašai gaišas domas rada Ziemassvētku pasākumi, tirdziņi, kur bērni izpaužas savā radošumā ar pašu gatavotu pārsteigumu. Vēl spēcīgi atmiņā ir palikusi sadarbība ar Rīgas 169. pirmsskolas izglītības iestādi, kopā svinot Rudens un Lieldienas pasākumus. Pozitīvas atmiņas raisa vasaras dienas, bērnu radošajās nometnēs, kurās dalībnieki aktīvi līdzdarbojas dažādos koncertos, pārgājienos, izstādēs, sacensībās.
Redzot bērnu pozitīvās emocijas, arī pašai rodas vēlme radoši un pozitīvi kopā ar bērniem līdzdarboties dažādos projektos."
 
Dagnijas Timules stāsts
Mairas Kalniņas stāsts - Mans ceļš uz “Laimīti”
"1993. gada augusta beigās, komponista Valtera Kaminska mudināta braucu uz Sarkandaugavu, Sarkandaugavas ielu 24. Šajā Rīgas apkaimē, vēl nekad, nebiju bijusi. Jūnijā saņemts diploms amatiera teātra režisora specialitātē Latvijas Mūzikas akadēmijā. Kā apgalvoja minētais komponists, Bērnu un jauniešu centrā “Laimīte” ir brīva vakance - teātra pulciņa skolotājs. Nolēmu pieteikties darbam. Izkāpu no 5. tramvaja un devos uz dzelteno māju, paralēli tramvaja sliedēm ielas malā. Pirmā tikšanās - ļoti silta un iedvesmojoša. Mani sagaidīja jauka, smaidoša, ļoti darbīga un iedvesmojoša būtne vārdā Taņa. Uzrakstīju iesniegumu, iepazinos ar amata aprakstu, prasībām un parakstīju darba līgumu ar centra direktori Valentīnu Makarovu. Darbs no 1. septembra līdz 31. maijam. Visa sākums - interesentu meklēšana nodarbībām pulciņā. Teikšu, ka nebija viegli, pārsvarā pieteicās Rīgas 28. vidusskolas audzēkņi un daži bērni un jaunieši, kuri dzīvoja tuvākajā apkārtnē. Teātra pulciņā “Te Ātris” bijām saliedēti, uzņēmīgi un radoši, darbojāmies 13. nodarbību telpā un lielajā zālē uz skatuves, durvis uz telpām, kuras atradās aiz skatuves bija aiznaglotas. Jautājums, kāpēc? Dalīties pieredzē un paveiktajā braucām ciemos pie citiem teātra pulciņu kolektīviem. Daudzas nodarbības notika brīvā dabā. Tā nemanot aizskrēja pieci gadi, un manējie (pamata sastāvs) pabeidza skolu. Mēs aizgājām katrs savu ceļu. Pēdējais kopdarbs - Imanta Ziedoņa “Krāsainās pasakas” mazajā zālē pagraba stāvā, prieka un aizkustinājuma asaras tobrīd piepildīja mūsu acis. Centra administrācija manus radošos lidojumus un lūgumus atbalstīja un piepildīja. Viss bija izdarāms un realizējams. Šo laiku pavadīju kopā ar brīnišķīgiem kolēģiem, kuri ar saviem audzēkņiem atbalstīja manu iniciatīvu pasākumu kuplināšanā, un es viņu. Atceros pirmo pasākumu, man bija tas gods pasniegt ziedus aktierim Rūdolfam Plēpim. Vēl atmiņā Ziemassvētku svinēšana, kurā kolektīva radošās izpausmes, smiekli un jautrības netrūka, tā laika grupas “Prāta vētra” topa dziesmas “Kur ir mana lidmašīna?” pavadījumā. Smaidījām un starojām!
Ja esat bijuši centra lielajā zālē un pievērsuši īpašu uzmanību skatuvei, tās malām un grīdas dēļiem, tad noteikti pamanījāt dēļu kvadrātu pašā skatuves vidū un durtiņas skatuves malā, kas tapa speciāli Vinnija Pūka izrādei, jo bija nepieciešama trusīša ala, no kuras viņš parādījās publikai un kurā iesprūda Pūks. Lūka ir saglabāta arī pēc lielā remonta! Nezinu, vai pēc manas darbošanās kāds to vēl ir izmantojis, izņemot skaņu operatoru un dažu nebēdnīgu bērnu...
Atceroties neveiksmi, kura mani piemeklēja. Bija paredzēta intervija vienā no integrācijas pasākumiem, skatos kameras acī un nevaru pateikt ne vārda…
Ir tādas vietas, kurās vēlamies atgriezties vēlreiz, jo kaut kas pievelk kā magnēts. Tie ir satiktie cilvēki, kuri iedvesmo, sajūtas, atmosfēra, kura tiek radīta, tikai tās vietas smarža, kopīgi paveiktās brīnumainās lietas. Es šajā vietā atgriezos atkal, pēc desmit gadiem, lai iedvesmotos, uzdrīkstētos, darītu, radītu, dalītos."